Jūlijs Dellheims, dzimis 1885. gada 6. jūnijā Mutterstadtā, bija zirgu tirgotājs, kurš bija precējies ar Amaliju Marumu, dzimušu 1891. gada 7. jūnijā Bingenā. Viņiem bija divi bērni — Alfrēds un Tilli —, un viņi dzīvoja Friedensstraße 8. Pēc 1938. gada novembra pogroma viņu māju iznīcināja SA vienība. Julius tika arestēts un nogādāts Dachau, bet pēc dažām nedēļām atgriezās smagi ievainots. 1939. gada janvārī Amalie nosūtīja Alfredu uz Angliju ar “Kindertransport”, tādējādi glābjot viņam dzīvību. 1940. gada 22. oktobrī Julius, Amalie un Tilli tika deportēti uz Gursu, vēlāk caur Rivesaltes un Drancy, pirms 1942. gada 4. novembrī tika deportēti uz Aušvicu. Alfreds, vienīgais izdzīvojušais, vēlāk dzīvoja Austrumvācijā un mira Berlīnē 2003. gadā.
Fritzs Dellheims, dzimis Mutterstadtā 1898. gadā, 1922. gadā apprecējās ar katoļu ticības Mariju Veisbrodu. Tā kā Fritzs bija ebrejs, nacisti viņu laulību vēlāk klasificēja kā “jauktu laulību”. Viņu trīs bērni – Rūta, Harijs un Izolde – tika kristīti katoļu ticībā, bet režīms viņus dēvēja par “pusi ebrejiem”. Fricis strādāja dažādus darbus un 1932. gadā bija ebreju kopienas trešais vadītājs. Pēc novembra pogromiem viņu nosūtīja uz Dachau kā “aizsardzības apcietinājuma” ieslodzīto un atbrīvoja dažas nedēļas vēlāk. Ģimene izvairījās no deportācijas uz Gursu, pateicoties Marijas katoļu izcelsmei, bet Fricis tomēr vairākas reizes bija spiests slēpties zemes alā Unold ģimenes īpašumā. Tuvojoties kara beigām, kad arī „pusi ebrejiem” draudēja deportācija, ģimene bēga uz Edenkobenu un izdzīvoja. Rūta vēlāk palīdzēja saglabāt Mutterstadtas ebreju vēsturi.
Šis stāsts ir tulkots automātiski un var saturēt kļūdas. Rādīt angļu valodas tekstu
