Aleksijs Jagla (1920–1942) dzimis Vjenecā, Polijā, un nacistu režīma laikā tika piespiests strādāt Zalcburgas apgabala Zāfeldenē, fermā Marzonā. 1942. gada 8. janvārī, 21 gada vecumā, viņš tika sodīts ar nāvi, pakarot attālā mežainā apvidū netālu no Zāfeldenes. Gestapo attaisnoja slepkavību, apgalvojot, ka viņam bijušas attiecības ar Johanu Blaikneri, “vācu” kalponi, kas strādāja tajā pašā saimniecībā, ko nacistu rasu ideoloģija nosodīja kā “rasu apgānīšanu”. Citiem poļu piespiedu darba darbiniekiem lika klātbūt nāvessoda izpildē kā brīdinājumu. Oficiālajos dokumentos vēlāk viņa nāvi pasniedza kā „pēkšņu sirdsdarbības apstāšanos”.
Tomass Rīders (1911–1943) dzimis Zālfeldenē dzelzceļa darbinieka ģimenē un uzauga kopā ar desmit brāļiem un māsām. Tā kā viņam bija maz izglītības, viņš jau no bērnības strādāja par laukstrādnieku, piena lopkopi, karjera strādnieku, darbinieku un kalnu ganu. Pēc īslaicīgas iesaukšanas militārajā dienestā 1940. gadā viņš tika atbrīvots ceļgala traumas dēļ, bet vēlāk neziņoja militārajām iestādēm par dzīvesvietas maiņu. Viņš dzīvoja ar viltus vārdu attālās kalnu ganībās un tika atkārtoti arestēts par zādzībām un reģistrācijas izvairīšanos. Nacistu tiesas viņu raksturoja kā „bīstamu recidīvistu”, „antisociālu personu” un militārā dienesta izvairītāju. 1943. gada 23. jūnijā Zalcburgas reģionālā tiesa viņam piesprieda nāvessodu. Lūgums par apžēlošanu tika noraidīts, un 1943. gada 30. jūlijā viņš tika sodīts ar nāvi Minhenes-Stadelheimā.
Šis stāsts ir tulkots automātiski un var saturēt kļūdas. Rādīt angļu valodas tekstu
