Natans un Heintje bija reliģiozi ebreji, kuri savus sešus bērnus (divi no kuriem nomira mazi) audzināja ebreju tradīcijās. Nātans bija aktīvs Ločemas ebreju kopienas loceklis, vadīja Bībeles studiju biedrību Gewre Talmoed Thora, savukārt Heintje 1922. gadā vāca līdzekļus Ukrainā notikušo pogromu upuriem un bija Bigdei Koudesj, kas pārvaldīja Ločemas sinagogas rituālos priekšmetus, priekšsēdētājs. Ārpus ebreju kopienas Heintje no 1923. līdz 1935. gadam darbojās pašvaldības komitejā skolu neapmeklēšanas novēršanai. 1942. gada aprīlī Nātans un Heintje pārcēlās uz Cvolli, lai dzīvotu kopā ar meitu un znotu, bet pēc astoņiem mēnešiem bija spiesti pārcelties uz Amsterdamu. Neraugoties uz viņu darbu Ebreju padomē, 1943. gada 25. maijā viņus deportēja uz Vesterborku un pēc tam uz Sobiboru, kur viņus nogalināja pēc ierašanās 1943. gada 23. jūlijā. Viņu dēlus Manuelu un Simonu Filipu tajā pašā dienā piemeklēja tāds pats liktenis, bet dēls Salomons tika noslepkavots jūlijā. Viņu bērni Aaltje, Aleksandrs, Rika un Rozete karu pārdzīvoja slēptuvēs.
Šis stāsts ir tulkots automātiski un var saturēt kļūdas. Rādīt angļu valodas tekstu
