Elisabeth Andriesse uzauga Vlisingenā. Kad viņai bija apmēram piecpadsmit gadu, tēvs nolēma pārcelties uz Beļģiju. Antverpenē Elizabete apprecējās ar poļu Pinkasu Spiru, un pārim piedzima dēls Žans. Tā kā viņš palika Beļģijā pēc tam, kad bija beidzies viņa 10 dienu uzturēšanās atļaujas termiņš, Pinkas kļuva par bezvalstnieku. Laulības dēļ Elizabetei bija tāds pats statuss. Tāpēc viņas ģimenei nebija atļauts šķērsot Francijas robežu. Viņas vecākiem un brālim Lu tas bija atļauts. Viņi devās uz Nīderlandes Austrumindiju un galu galā nonāca Japānas nometnēs. Elizabete, Pinkas un viņu dēls atgriezās Antverpenē un dzīvoja Herculusstraat 1 Berchemā. 1941. gada rudenī viņiem izdevās slepeni nokļūt brīvajā zonā Francijā. Taču arī tur ebreji nebija drošībā. Viņi darīja visu iespējamo, lai turpinātu bēgšanu.
Pinkasam izdevās šķērsot Pirenejus un nokļūt Spānijā. Elizabete un Žans nokļūst negodīga pasieru tīkla rokās. Viņus noķer jau pirmajā bēgšanas mēģinājumā, taču apmaiņā pret lieliem kukuļiem viņus atbrīvo. Otrais mēģinājums izrādās liktenīgs: viņus arestē un nogādā Dransi. No turienes viņi 76. transportā dodas uz Aušvicas-Birkenavas iznīcināšanas nometni, kur viņus nekavējoties nogalina. Elizabetei ir 36 gadi, Žanam - 6. Ingrīda Vander Vekena uzrakstīja aizraujošo grāmatu "Verloren" (Pazudušais) par Elizabetes Andrises un viņas ģimenes traģiskajiem kara pārdzīvojumiem. (Pelckmans, ISBN 978 94 6434 161 4).
Šis stāsts ir tulkots automātiski un var saturēt kļūdas. Rādīt angļu valodas tekstu
