Naktī Vācijas gestapo aģenti veic reidu vairākās mājās Tessenderlo un arestē Frederiku, Petrusu, Fransu, Albertu un Jozefu — visus pretestības grupas BNB dalībniekus. Apvainoti pretestības darbībās un slēpjošo cilvēku palīdzēšanā, viņi tiek deportēti uz Vāciju un nosūtīti uz dažādām darba un koncentrācijas nometnēm, no kurām neviens no viņiem neatgriežas.
1944. gada 10. maijā no Antverpenes cietuma Frans nosūta vēstuli savai sievai, kura ir jau ļoti tālu grūtniecības stadijā: „Kā tev klājas, Vitaline? Es ceru, ka, kad tu saņemsi šo vēstuli, bērns jau būs piedzimis un viss būs noritējis labi. Nejautā man, kā es par to jūtos; šī doma mani mocī dienu un nakti .” Tieši tajā pašā 10. maijā piedzimst viņu jaunākais dēls.
Vitaline turpina ticēt, ka Frans atgriezīsies. Gadiem pēc kara viņa pat liek nofotografēt savu ģimeni, lai Franss varētu redzēt, kā bērni ir izauguši, lai gan nav adreses, uz kuru to nosūtīt…
Oficiālajā paziņojumā teikts: „Miris no izsīkuma transportēšanas laikā.” Tas ir viss, ko viņa uzzina par vīru pēc kara. Lai uzzinātu vairāk, viņa meklē izdzīvojušo liecības. Viņa saliek kopā informācijas fragmentus, bet to ir maz: „Frans bija pilnīgi izsmelts, kad es viņu redzēju pēdējo reizi .” „Es nekad neredzēju, ka viņu ļaunprātīgi izmantotu, bet pēc viņa ievainojumiem varēju secināt, ka viņš bija cietis no smagas vardarbības .”
Tāpat kā Vitalīnes gadījumā, daudzām ģimenēm paliek dziļi neatbildēti jautājumi. Koncentrācijas nometņu izdzīvojušie dara visu iespējamo, lai radiniekiem sniegtu pēc iespējas precīzāku informāciju, taču liecības dažkārt ir neskaidras vai pretrunīgas. Cilvēki bija pārdzīvojuši tik daudz šausmu, ka ir saprotams, ka atmiņas saplūst un datumi sajaucas.
Vai Frans nomira no izsmelšanas transporta laikā starp divām nometnēm? Vai arī viņu nošāva šajā transportā, kā liecina viens ziņojums? Vitalīne un viņa pieci mazi bērni to nekad neuzzinās droši.
Šis stāsts ir tulkots automātiski un var saturēt kļūdas. Rādīt angļu valodas tekstu
