Kas izlemj, vai Stolperstein tiek ieklāts?

Iniciatīvu uzņemas privātpersonas un vietējās grupas. Tie ir radinieki, iedzīvotāji, skolas, vietējie fondi un vēstures biedrības. Pašvaldība dod atļauju, jo ietve ir publiska zeme.

Radinieku loma

Brīvprātīgie meklē personas radiniekus. Daudzi radinieki paši lūdz akmeņus. Ģimenes saņem akmeņus blakus, lai viņi atkal būtu kopā pirms savas mājas. Par akmeni maksā sponsors. Izmaksas un gaidīšanas laiks atšķiras atkarībā no valsts un organizācijas.

Pašvaldības loma

Pašvaldība dod atļauju akmenim publiskajā ietvē. Tā nebija vienmēr. Pirmie akmeņi atsevišķiem cilvēkiem tika ieklāti Ķelnē 1995. gadā un Berlīnes-Kreicbergā 1996. gadā, sākotnēji bez oficiālas atļaujas. 1997. gadā pirmie oficiāli apstiprinātie akmeņi tika ieklāti Sankt Georgenā netālu no Zalcburgas Austrijā. No 2000. gada Ķelnes pilsēta deva atļauju, un projekts no turienes auga.

Kritika par formu

Ne visi piekrīt šai formai. Charlotte Knobloch, ilggadējā Minhenes ebreju kopienas vadītāja, iebilst, ka vārdi atrodas uz zemes, kur cilvēki staigā pāri. Tāpēc Minhenes pilsēta publiskā zemē Stolpersteine neatļauj. Tā vietā tā izmanto plāksnes un stēles uz sienām un stabiem. Atbalstītāji atbild, ka garām paejot nav necieņas, ka noliekšanās, lai izlasītu, ir tieši tā doma un ka daudzi radinieki paši lūdz akmeņus.

Ja akmens ir bojāts, nozagts vai noņemts, paziņojiet vietējai Stolpersteine grupai vai pašvaldībai. Projekts neuzskata par pārkāpumu, ja nejauši uzkāpj uz akmens. Lielākā daļa cilvēku, tiklīdz tos pamana, apiet akmeņus.

Ceremonija

Akmens tiek ieklāts nelielā ceremonijā, bieži kopā ar radiniekiem, kaimiņiem un skolēniem. Vārdi tiek nolasīti, un bieži nolika ziedus. Daudzus gadus lielāko daļu akmeņu ieklāja pats Gunter Demnig. 1992. gada 16. decembrī viņš pirmo akmeni uzlika vēsturiskā Ķelnes rātsnama priekšā, atgādinot par 1942. gada rīkojumu deportēt sintus un romus uz Aušvicu.

Uz Stolpersteine.app kartes varat redzēt, kur akmeņi ir ieklāti jūsu pilsētā, un kas tiek piemiņāts katrā adresē.